nepārtraukts stāsts #2

es atvēru acis. pirmā doma, kas iešaujas prātā. kur, pie velna, es esmu?! bet tad savāds brīdis. gaisma? kaut kas nav kārtībā. gaisma, mīksta gulta, sega, spilvens, viegls vējiņš plandina aizkarus. mājās? kas pie velna? es cenšos izberzēt šo skatu no acīm, kā saldu sapni pēc traka murga. tas ir iespējams?. bļin, nu neticu. pieceļos, kājas skar mīksto paklāju.. es aizveru acis, izbaudot šo ikrīta patīkamo sajūtu, kāda rodas, kad pirksti var satvert pūkainā paklāja katru daļiņu. nē, nav sapnis. īstenība? tad kamera bija tikai murgs? bet kā. pēteris, skuķi.. tas viss bija īsts. vai tiešām, tik ļoti pārdzēros. tfu bļin. labāk aizmirst... iečāpoju dušā, noskalojos, ļauju ūdenim apskaidrot galvu. mm.. dvielis, saldenā veļas mīkstinātāja smarža - laims.. ielūkojos spogulī. tā, seja kārtībā, zilumu nav, acis nedaudz piesārtušas. šķiet, ka esmu sveiks un vesels. taču joprojām uzmācās sajūta, ka tepat aiz stūra ir tumša telpa, kurā pilnīgi nekā nav, tikai lāviņa un metāla durvis. nokāpu lejā līdz virtuvei, iebēru bļodiņā "kellogs". labākais rītam. pag, kas pa dienu? 6-diena? 7-diena? ielūkojos pulkstenī virs galda. velns! apstājies.. zināju, ka vajadzēja baterijas nomainīt. brokastis, man vismaz šķiet, ka tās ir brokastis, pārtrauca savāda skaņa, kas piepildīja virtuvi. laikam kaimiņu bērni atkal ieslēguši mūzikas sistēmu uz maksimālo un klausās savu "repu ar dziļajiem basiem".. cik reizes neesmu runājis ar viņu vecākiem. ehh. bērni. ko nu tur daudz, pats biju tāds, tik manā gaumē bija Metallica un Justins Timberleiks. guļamistabas skapī uzrāvu kājās šortus, mugurā krekliņu, ievilku kājas šūzos un kāpu lējā, lai dotos pastaigā līdz pēterim. atvēru durvis un ļoti apžilbu, saule pārāk traki spīdēja, acis iesāpējās.. bļin, nogrieziet gaismu, iedomājos, gribēju, nezin kādēļ iesaukties, taču apvaldījos. izvilku cigarešu paciņu no kabatas, izvilku vienu cigareti. mm kents. nezinu kādēļ, bet iepatikās un neko citu negribās, piekūpināju un čapoju lēnām pie pētera. viena šķersiela pārieta, otra šķērsiela pārieta.. priekšā pavīd viņa piecstāvu daudzdzīvokļu mājas aprises. iedomājos, ko padarīt šodien. varētu paņemt mašīnu no garāžas un aizlaist līdz jūrmalai. SASODĪTS. iesaucos pietiekamo skaļi, kad kritu paklupis pret ietves apmalīti. par laimi nenorāvu uz sejas. apskatīju plaukstas, sīkas asiņu pilītes sūcās caur pārplēsto ādu. sīkums, kā senči man visu mūžu teica - līdz kāzām pāries. oj jau esmu klāt. tāks, 3. kāpņutelpa, 2. stāvs, 34. dzīvoklis. sasodītās trepes. kā parasti ož pēc piedegušām pankūkām, ko katru dienu cep tā sajukusī ōme 1. stāvā.. viens laidiens, otrs. kāpjot pa trešo dilemma - zvanīt vai piedauzīt? piedauzīt, tā viņš moš sapratīs, ka tas esmu es.. pieeju pie nesen nolakotajām koka durvīm ar spīdīgu numuriņu 34. uz tām. pie pirmā sitiena tās atvērās gandrīz pilnībā. kas pie velna?! apzagts? nē, viss kārtīgs, stāv gluži kā vakar.. mieru, tikai mieru. ieeju iekšā, aizvērdams aiz sevis durvis. instinktīvi eju uz pētera istabu gaiteņa galā pa kreisi. atveru durvis.. SASODĪTS, kas pie velna notiek.. ārā pārākā gaisma, te neko neredz. atmiņā ataust tumšā telpa no murga. pastiepjos pa kreisi, piespiežu gaismas slēdzi. nestrādā. bļin. izvelku šķiltavas, piešķiļu, eju dziļāk istabā. stūri kaut kas vaid.. pēteri?! tu?! eu! aļōōō!!! stāvs sakustas, man nelāgi notrīc ceļi. mieru vecīt.. ar vēsu prātu. gribu pastiepties, pieskarties, uzzināt, kas tas ir, lai arī ķņudina uz skausta. pēkšņi tas, kat kas, pielec kājās apgriežas un nofotogrāfē mani. zibspuldzes zibsnis tieši acīs. KAS PIE ..?!
VELNA! kliedzu, pierāvies sēdus ar acīm plati vaļā. mani uzmodinājusi spožā gaisma pie griestiem. viss, kas pavīd priekšā ir melna siena, skrāpējumi uz tās, viens vārds iekrīt acīs uzreiz : "bēdz.!". strauji paskatos pa labi un esmu vīlies. sasodīts.. nēēē! iekliedzos, balsij atsitoties pret sienām un iedunot ausīs. knapi pieceļos kājās, joprojām sāp katra maliņa. tikai šoreiz savādāk.. mazāk.. nē, dīvaina sajūta labajā plecā.. kas pie velna? adatas dūries? esmu sazāļots? kaut gan, šaubos.. redze skaidra, rokas netrīc, kājas kustās. kas pie velna te notiek? kur es esmu?! šoreiz pamanu kaut ko, kas sākumā neiekrita man acīs bija caurspīdīgais plastmasas trauciņš uz grīdas pie durvīm, kā arī maza karotīte. tikai mieru vecais. nomierinies.. sakopo domas. tas bija tikai sapnis.. sasodīts, kādēļ tas bija tikai sapnis?! es negribēju, ka šis murgs turpinās. es gribēju mājās, es gribēju savu dzīvi atpakaļ. jāuzpīpē.. dūms pēc dūma.. tā, vajag rīkoties, lai gan nekā cita, kā atkal dauzīties pa durvīm, nav. kas neriskē, tas nedzer šampanieti. nodzēsu cigareti pret grīdu, iemetu stūrī pie pārējām divām un piegāju pie durvīm. nopētīju tās. vienlaidus dzelzs. tātad atlauzt pat nav iespējams. DANG DANG.. klusums.. DANG DANG DANG.. joprojām klusums.. DANG-dang.. pēkšņi atrāvos no tām prom.. kas pie?! es uzsitu tikai vienreiz. sitiens bija no otras puses.. tur kāds ir! DANG DANG DANG situ 3 reizes. skrapstoņa, saklausīju, kā atlec vaļā slēdzenes, palēcos atpakaļ, pēkšņi izdzisa gaisma. sasodīts! dzirdēju troknsni ar kādu durvis atvērās, lēcu uz priekšu, cerībā, ka sanāks atnācēju nogrūst uz zemes, mans plāns izgāzās, daļēji. uz zemes nokritu es nevis kāds cits. kaut kas, drīzāk kāds, pasmags uzsēdās man uz muguras aizlauza rokas, un pārvilka pār galvu maisu.. kārtējā tumsa.. SASODĪTS, kas visiem ir ar to tumsu?! mēģināju kliegt, taču neveiksmīgi, pār lūpām izlauzās tikai daļa no kliedziena.. paresni pirksti sakļāvās ap kaklu un apslāpēja kliedzienu. tiku uzrauts kājās, mani vilka prom.. kurp? kas, pie velna šeit notiek, kur es esmu?! centos pretoties ar kājām, slīdēju, spēru, taču bez rezultātiem.. rokas jau bija notirpušas no stingrā tvēriena, kaklu joprojām spieda.. sāka pietrūkt elpa, izmocīju knapu sēcienu, pirksti atlaidās.. galvā pavīdēja doma, vismaz mani negrib nogal... līdz galam nepaspēju nodomāt, ass trieciens pa pakausi, un es zaudēju samaņu.
atjēdzos piesiets pie krēsla, ka pat pakustēties nespēju, telpā, kur vienīgā gaisma nāca no grīdā iemontētas lampas tieši zem krēsla.. acu priekšā televizors, kurā vīdēja neskaidras sejas aprises. istabu piepildīja metāliska balss - sveicināts ballītē.!
es atkal zaudēju samaņu..

turpinājums sekos.. sekos..

ar mums : Framing Hanley - Lollipop

nepārtraukts stāsts #1

Es atveru acis. tumsa... visas maliņas sāp, gluži kā vakar butu piekauts, taču neko neatceros. kur es esmu? taustos apkārt. grīda.. siena.. lāviņa.. sasodīts! kur, pie velna, es esmu?! Lēnītēm acis aprod ar tumsu, sāku redzēt telpas aprises. tikai mieru. kabatas, kas man kabatās.. dīvaini, viss uz vietas. telefons, atslēgas, cigaretes, šķiltavas, sīknauda. šķiltavas, tieši tas, ko man vajag. užšķiļu liesmu, momentā izgaismojas tā pati lāviņa, telpas pretējā pusē durvis. sasodīts! kur es esmu?! tikai mieru.. jāuzpīpē.. izvelku vienu cigareti, piekūpinu, ievelku dūmu. mmm... nikotīns.. tā, tagad var lēnām sākt domāt. durvis, telefons. divi iespējamie varianti. nē, bļin, telefons atkrīt.. izlādējies.. tātad paliek durvis. tuk, tuk.. tuk, tuk.. BAM, BAM.. sasodīts! veriet vaļā, skaļi nobļaujos. balss atbalsojas pret telpas sienām un iedun ausīs.. ehh. nodzēšu cigaretes izsmēķi pret sienu un iemetu stūrī. šķiet, ka tieku ignorēts.. velns viņu zin. diena? varbūt nakts un neviens aiz durvīm nav nomodā. hmm. cietums? atkrīt, tajā vismaz būtu kaut vai restes uz ārpasauli, vai uzreiz durvis tiktu atvērtas. tātad kaut kas nezināms. velns.! kur es vakar biju? tā. pie Pētera ierāvām pa 200 gramiem, parkā izdzērām atlikušo, tad pāris aliņi un tie skuķi.. ehh. paga, paga. skuķi! mēs taču bijām pie viņām. kāda velna pēc es esmu te?! pag, tad jau pēterim ar kaut kur tepat jābūt. sāku dauzīt ar kāju pa sienu, tad otru, tad trešo. un pēkšņi kluss būkšķis pretī. nē, bet kā lai zinu, ka tas ir pēteris? kapēc es skolā gulēju un nemācījos morzas ābeci?! ak es muļķis. labi, esmu ieslēgts, tātad stresot par izkļūšanu pagaidām nevajag. var atpūsties, tik papriekš uzpīpēt un tad - atgulties lāviņā.. vēsu prātu, vēsu prātu.. jāgaida, ko sagaidīšu vēlāk. noguļos uz lāviņas, iemetu izpīpēto cigareti stūrī, vismaz man šķita, ka stūrī, un aizvēru acis..

rīta hits - Framing Hanley - Hear Me Now

just think.

Brīžiem savāda liekas doma, ka kādu dienu mēs visi izaugam un mums uz pleciem gulstas daudz un dažādi pienākumi - ģimene, darbs, vecāki, otra pusīte. Tas viss notiek tik pēķšņi, ka pāreja ir pilnīgi nemanāma.
Tas notiek aptuveni šādi : Tu piedzimsti, lēnām audz, izbaudi visas privilēģijas, kādas ir bērnam - brīvība, visatļautība, bezrūpība. Viss, ko no tevis prasa ir mīlestība, paklausība un "labas atzīmes skolā itkā priekš tevis paša". Tu turpini augt, attīstīties. Tevi sāk aizraut citas lietas - meitenes (vai puiši), ballītes, burziņi, klubiņi, alkohols, cigaretes, zāle, narkotikas, sports, haltūras, taču joprojām tev piemīt bezrūpība, kā arī neliela atbildības sajūta, tāda, lai neiekļūtu mēslos par kuriem būtu smagi jāmaksā..
Sākas vidusskola - pirmā mīlestība.. Ja spēj, tad pārej uz augstskolu, viss, ko tu dzirdi no pasniedzējiem/vecākiem/skolotājiem - laiks pieaugt, drīz jau pašam būs sava ģimene.. Drīz ... Cik gan tas ir "drīz"? Atbilde ir īsa - mirkļi, tie ir pāris mirkļi. Nepaiet ne pāris mirkļi, kad jau notiek tā (piemērs rakstīts no vīriešu skatu punkta.)


- Ejam šovakar uz ballīti, sākumā ieskriesim bārā "iesildīties", tad laižam uz klubu, dzirdēju, ka šovakar tur akcija - meitenēm dzērieni bez maksas, tātad viņas tur būs daudz, iespējams, ka tev pat sanāks kādu nocopēt.. EJAM!
- nūūūū... ookkk..

Atveras bāra durvis, sejā ieplūst cigarešu dūmi, kas sakrājušies sliktās ventilācijas dēļ. Nesteidzoties čāpojam uz ierasto galdiņu, pasūtam vienu aliņu, otru, trešo.. laikam pietiks, plkst. jau rāda 23:15. dodamies?
Bāra durvis - ceļš - parks - meitenes - ceļš - urla, kas paprasa cigareti - meitenes - vēl meitenes - atkal meitenes - skaistas meitenes - kluba aprises - ieeja - sejaskontrole - garderobe - dejuzāles - vēl vairāk meitenes, kas dejo mūzikas ritmos un vēlās labi pavadīt vakaru.
Tu neviļus sāc dejot ar meiteni, tad citu, tad vēl vienu, līdz atrod, kādu, kas ir patiešām tavā gaumē, ja paveicas, tad sanāk viņu pat noskūpstīt un iegūt viņas nr. Tam seko pirmais randiņš, otrais randiņš, trešais randiņš. Pirmā reize gultā... bieži randiņi, satikšanās. Lēnām viņa pārvācas pie tevis vai otrādāk - tu pie viņas, sākas sava veida kopdzīve, taču galvā joprojām valda vieglprātība, taču ir samanāmas pāris nopietnas rakstura īpašības - rūpes par kādu, taču pienākumi vēl nav tik ļoti nospiedoši..
Beidzas augstskola (kā kuram, protams), sāc strādāt, mīlestība pieņemas spēkā un pēkšņi, kaut kad nezināms spēks liek izteikt 6 vārdus, kas pirms tam ir rūpīgi apdomāti un izvērtēti, šīe vārdi pārvērš dzīvi pavisam pirmo reizi jūsu mūžā. "Vai tu kļūsi par manu sievu?"
Vēlāk iepriecinoša ziņa - viņa ir stāvoklī. Notiek sprādziens, kaut arī tu tam esi gatavs un pat neviltoti to vēlies.. Piedzimst bērni. Tevī pieaug tēva gādība, rūpes par viņiem.. Tad viņi, gluži kā tu sāk pieaugt. Tu arvien mazāk rūpējies par viņiem, jo viņi to spēj paši, tev parādās mazbērni - prieciņš vecumdienām, taču pats svarīgākais, ko gribu atzīmēt - vecumdienas jau klāt.
Savā ziņā tas ir skumji, ka cilvēka mūžš ir tik īss, gribētos dzīvot kādas desmit reizes ilgāk.. taču dažiem ar šo mūžu jau šķiet par daudz, jo viņiem nav paveicies tik ļoti kā citiem. Viņi nodzīvo visu mūžu vieni, bez atbalsta punkta, bez kopīgiem rītiem, bez karstas kafijas gultā, bez skūpstiem, bez glāstiem, bez dzidra acu skatiena, kas spēj tevi uzmundrināt tumšākajās dienās.. Žēl šādu cilvēku, kas nav spējuši samierināties un aprast ar visiem pienākumiem un atbildības sajūtu, ko piešķir dzīve.
No savas puses novēlu jums visiem 1. variantu, meitenēm, protams, viņu scenārijā, taču domu sapratāt. Nenovēlu nevienam no jums palikt vienam un vientuļam..

vakars kopā ar : Temper Trap - Science Of Fear (Mistabishi remix)

drink all day, play all night.!

Uhh. trakās piektdienas turpinās, vai manā gadījumā, atsākas no jauna.. protams, tas viss nenāk bez sava veida mīnusiem un nesaprotamām situācijām, bet par to nedaudz vēlāk..

sāksim ar to, ka pēc nepilnām 13 stundām būs pēdējā "Dinamo" Rīga KHL regulārā čempionāta spēle. Gribētos, kaut "CSKA" zaudē un "Dinamo" Rīga tiek savas rietumu konferences 7.vietā. Tad mums priekšā būtu spēle pret Oļega Znaroka vadīto komandu Balašihas "MVD". Un jācer, ka mēs pat varētu uzvarēt ne vienu vien spēli. Varbūt, pat izdosies redzēt spēli klātienē, "Arena Rīga" sporta centrā. Kaut gan ienākusi informācija, ka visas biļetes ir izpārdotas, taču paliek stāvvietas!

tātad nedaudz par dīvainām situācijām.. darbs.. ōō jā, tā ir lieta, kas šobrīd vajadzīga daudziem, man palaimējās pie tādas tikt, nekas sarežģīts un grūts, taču laikietilpīgs un aizstāt neviens nevar, jāstrādā var teikt obligāti. tādēļ jau radies 1. konflikts saistībā ar pagājušo piektdienu, t.i. 26.februāri. netiku darba dēļ uz vienu pasācienu, tuva cilvēka žetonvakaru, izskatās, ka uz mani apvainojās un nedēļu jau nav sanācis runāt.. personīgi, man šķiet, ka uz mani ir apvainojušies un tādēļ nedod ziņu, pašam ir savā ziņā bail pat rakstīt/zvanīt/apciemot, jo es nezinu, kāda reakcija būs.. un tik pretīga sajūta, ka pat tiešām nezinu, ko darīt. gadās ne? .. varbūt kādam ir ieteikumi, ko darīt.? kā man izkļūt no šīs situācijas? zinu, ka vajadzētu būt par visu vienalga un iet tālāk - zvanīt/apciemot, bet redz iejaucas viens "bet".. bet, ja es tomēr rīkojos nepareizi un nu jau ir par vēlu?

tas arī tā. problēmas, taču tagad par 5-dienu.. wīī, kaut kas jautrs. interesants. kā jau parasti tas notiek essenšalā. piedevām, patēvam diena pirms dzimšanas dienas, veci draugi ciemos, ielej arī man pa glāzītei, pašrocīgi vēl 2 aliņi, un tad ar vieglu skurbuli galvā uz vecrīgu, knapi paspēju līdz 24:00, taču rezervē palika kādas 30 minūtes. klubā satiku vairākus draugus, klasesbiedrus, no paralēlklasēm, sākām gaidīt tautu, dancāt r'n'b zālē pie jaukās mūzikas. arvien vairāk un vairāk saradās tauta, parādījās pāris pazīstamas meitenes (yess.. vairāk nebijām bariņš džeku, kuri dancāja savā nodabā) ballīte visā karstumā, pa vidu šoti, citroniņi.. ehh, tā arī pazaudēju pāris svarīgos latus, bet nu lai jau tiek vismaz vienai dienai atpūtas.
smieklīgi liekas dažu džeku centieni nocopēt sev meitenes ar ko padejot, ap kurām pagramstīties, vai paskūpstīties. šī bija viena no tām reizēm, kad tāds čalis bija pavisam blakus.. sāka, varētu pat teikt uzmākties, draudzene (teikšu draudzenei, jo "pazīstamai meitenei" skanētu pārāk truli) savā nodabā smējos, bet tā kā nebija sauciena pēc palīdzības, ļāvām viņam izklaidēties savā nodabā. tas viss izvērtās vēl smieklīgāk, kad viņš viņu uzvilka uz skatuvītes un tur mēģināja iespiest stūrī.
pa to laiku dejošana turpinās, apkārt pāris draugi, džeki, meitenes, ballīte neapstājas, līdz pienāk atpūtas brīdis - šots un pīppauze. atgriežoties redzu, kā "smieklīgais" čalis prasa meitenei numuriņu, šī saspaidīja uz dullo, itkā uz dullo, 7 ciparus un teica - jā mans, mans - ej. tā arī viņi pazuda. bet tas nenozīmēja, ka viņa noskuma, tikai noraustīja savu kleitiņu zemāk, lai neatsegtos pārāk daudz kailuma (parasti dejojot viņai kleita vai svārki, nezinu kā to tieši nosaukt, uzraujas līdz nabai, un tad neteiksim, ka skats nebūtu patīkams, bet saprotams, ka pašai neerti.
turpinam dejot, karsti, gribās iedzert kaut vai ūdeni, tuvība. ehh, nav nekā interesantāka par kluba atmosfēru un daudz cilvēkiem tev apkārt, kad visiem ir pilnīgi vienalga, ko tu dari, protams, ja neskaita pāris uzmācīgus ārzemniekus, kuri lien klāt un jautā, vai nevar aizņemties "manu meiteni", uz ko gan viņa palūdza, lai atsakām..
pienāca plkst. 04:00~ bijām palikuši 4atā, es ar 3 draudzenēm. kājas jau pamatīgi piekusušas, bet nu vairs nevar, jādodas mājup, izejot no kluba secinam - damn, autobusi pirmie sāk kursēt ap 05:00 varējām tur iekšā pasēdēt, sagaidīt, bet nu labi par spīti aukstumam un biežajiem kunkstieniem par baigo aukstumu (visām trijām bija svārki, kleitas..) tikām līdz katrs savām mājām. ^^,
nav nekā jautrāka par 5-dienas ballīti klubā.
nē meloju, ir gan.. bet tas paliks pie manis. (devil)

šodien gan bija pamatīgs nogurums, bet pie velna to visu, vakar bija jautri.!