nepārtraukts stāsts #2

es atvēru acis. pirmā doma, kas iešaujas prātā. kur, pie velna, es esmu?! bet tad savāds brīdis. gaisma? kaut kas nav kārtībā. gaisma, mīksta gulta, sega, spilvens, viegls vējiņš plandina aizkarus. mājās? kas pie velna? es cenšos izberzēt šo skatu no acīm, kā saldu sapni pēc traka murga. tas ir iespējams?. bļin, nu neticu. pieceļos, kājas skar mīksto paklāju.. es aizveru acis, izbaudot šo ikrīta patīkamo sajūtu, kāda rodas, kad pirksti var satvert pūkainā paklāja katru daļiņu. nē, nav sapnis. īstenība? tad kamera bija tikai murgs? bet kā. pēteris, skuķi.. tas viss bija īsts. vai tiešām, tik ļoti pārdzēros. tfu bļin. labāk aizmirst... iečāpoju dušā, noskalojos, ļauju ūdenim apskaidrot galvu. mm.. dvielis, saldenā veļas mīkstinātāja smarža - laims.. ielūkojos spogulī. tā, seja kārtībā, zilumu nav, acis nedaudz piesārtušas. šķiet, ka esmu sveiks un vesels. taču joprojām uzmācās sajūta, ka tepat aiz stūra ir tumša telpa, kurā pilnīgi nekā nav, tikai lāviņa un metāla durvis. nokāpu lejā līdz virtuvei, iebēru bļodiņā "kellogs". labākais rītam. pag, kas pa dienu? 6-diena? 7-diena? ielūkojos pulkstenī virs galda. velns! apstājies.. zināju, ka vajadzēja baterijas nomainīt. brokastis, man vismaz šķiet, ka tās ir brokastis, pārtrauca savāda skaņa, kas piepildīja virtuvi. laikam kaimiņu bērni atkal ieslēguši mūzikas sistēmu uz maksimālo un klausās savu "repu ar dziļajiem basiem".. cik reizes neesmu runājis ar viņu vecākiem. ehh. bērni. ko nu tur daudz, pats biju tāds, tik manā gaumē bija Metallica un Justins Timberleiks. guļamistabas skapī uzrāvu kājās šortus, mugurā krekliņu, ievilku kājas šūzos un kāpu lējā, lai dotos pastaigā līdz pēterim. atvēru durvis un ļoti apžilbu, saule pārāk traki spīdēja, acis iesāpējās.. bļin, nogrieziet gaismu, iedomājos, gribēju, nezin kādēļ iesaukties, taču apvaldījos. izvilku cigarešu paciņu no kabatas, izvilku vienu cigareti. mm kents. nezinu kādēļ, bet iepatikās un neko citu negribās, piekūpināju un čapoju lēnām pie pētera. viena šķersiela pārieta, otra šķērsiela pārieta.. priekšā pavīd viņa piecstāvu daudzdzīvokļu mājas aprises. iedomājos, ko padarīt šodien. varētu paņemt mašīnu no garāžas un aizlaist līdz jūrmalai. SASODĪTS. iesaucos pietiekamo skaļi, kad kritu paklupis pret ietves apmalīti. par laimi nenorāvu uz sejas. apskatīju plaukstas, sīkas asiņu pilītes sūcās caur pārplēsto ādu. sīkums, kā senči man visu mūžu teica - līdz kāzām pāries. oj jau esmu klāt. tāks, 3. kāpņutelpa, 2. stāvs, 34. dzīvoklis. sasodītās trepes. kā parasti ož pēc piedegušām pankūkām, ko katru dienu cep tā sajukusī ōme 1. stāvā.. viens laidiens, otrs. kāpjot pa trešo dilemma - zvanīt vai piedauzīt? piedauzīt, tā viņš moš sapratīs, ka tas esmu es.. pieeju pie nesen nolakotajām koka durvīm ar spīdīgu numuriņu 34. uz tām. pie pirmā sitiena tās atvērās gandrīz pilnībā. kas pie velna?! apzagts? nē, viss kārtīgs, stāv gluži kā vakar.. mieru, tikai mieru. ieeju iekšā, aizvērdams aiz sevis durvis. instinktīvi eju uz pētera istabu gaiteņa galā pa kreisi. atveru durvis.. SASODĪTS, kas pie velna notiek.. ārā pārākā gaisma, te neko neredz. atmiņā ataust tumšā telpa no murga. pastiepjos pa kreisi, piespiežu gaismas slēdzi. nestrādā. bļin. izvelku šķiltavas, piešķiļu, eju dziļāk istabā. stūri kaut kas vaid.. pēteri?! tu?! eu! aļōōō!!! stāvs sakustas, man nelāgi notrīc ceļi. mieru vecīt.. ar vēsu prātu. gribu pastiepties, pieskarties, uzzināt, kas tas ir, lai arī ķņudina uz skausta. pēkšņi tas, kat kas, pielec kājās apgriežas un nofotogrāfē mani. zibspuldzes zibsnis tieši acīs. KAS PIE ..?!
VELNA! kliedzu, pierāvies sēdus ar acīm plati vaļā. mani uzmodinājusi spožā gaisma pie griestiem. viss, kas pavīd priekšā ir melna siena, skrāpējumi uz tās, viens vārds iekrīt acīs uzreiz : "bēdz.!". strauji paskatos pa labi un esmu vīlies. sasodīts.. nēēē! iekliedzos, balsij atsitoties pret sienām un iedunot ausīs. knapi pieceļos kājās, joprojām sāp katra maliņa. tikai šoreiz savādāk.. mazāk.. nē, dīvaina sajūta labajā plecā.. kas pie velna? adatas dūries? esmu sazāļots? kaut gan, šaubos.. redze skaidra, rokas netrīc, kājas kustās. kas pie velna te notiek? kur es esmu?! šoreiz pamanu kaut ko, kas sākumā neiekrita man acīs bija caurspīdīgais plastmasas trauciņš uz grīdas pie durvīm, kā arī maza karotīte. tikai mieru vecais. nomierinies.. sakopo domas. tas bija tikai sapnis.. sasodīts, kādēļ tas bija tikai sapnis?! es negribēju, ka šis murgs turpinās. es gribēju mājās, es gribēju savu dzīvi atpakaļ. jāuzpīpē.. dūms pēc dūma.. tā, vajag rīkoties, lai gan nekā cita, kā atkal dauzīties pa durvīm, nav. kas neriskē, tas nedzer šampanieti. nodzēsu cigareti pret grīdu, iemetu stūrī pie pārējām divām un piegāju pie durvīm. nopētīju tās. vienlaidus dzelzs. tātad atlauzt pat nav iespējams. DANG DANG.. klusums.. DANG DANG DANG.. joprojām klusums.. DANG-dang.. pēkšņi atrāvos no tām prom.. kas pie?! es uzsitu tikai vienreiz. sitiens bija no otras puses.. tur kāds ir! DANG DANG DANG situ 3 reizes. skrapstoņa, saklausīju, kā atlec vaļā slēdzenes, palēcos atpakaļ, pēkšņi izdzisa gaisma. sasodīts! dzirdēju troknsni ar kādu durvis atvērās, lēcu uz priekšu, cerībā, ka sanāks atnācēju nogrūst uz zemes, mans plāns izgāzās, daļēji. uz zemes nokritu es nevis kāds cits. kaut kas, drīzāk kāds, pasmags uzsēdās man uz muguras aizlauza rokas, un pārvilka pār galvu maisu.. kārtējā tumsa.. SASODĪTS, kas visiem ir ar to tumsu?! mēģināju kliegt, taču neveiksmīgi, pār lūpām izlauzās tikai daļa no kliedziena.. paresni pirksti sakļāvās ap kaklu un apslāpēja kliedzienu. tiku uzrauts kājās, mani vilka prom.. kurp? kas, pie velna šeit notiek, kur es esmu?! centos pretoties ar kājām, slīdēju, spēru, taču bez rezultātiem.. rokas jau bija notirpušas no stingrā tvēriena, kaklu joprojām spieda.. sāka pietrūkt elpa, izmocīju knapu sēcienu, pirksti atlaidās.. galvā pavīdēja doma, vismaz mani negrib nogal... līdz galam nepaspēju nodomāt, ass trieciens pa pakausi, un es zaudēju samaņu.
atjēdzos piesiets pie krēsla, ka pat pakustēties nespēju, telpā, kur vienīgā gaisma nāca no grīdā iemontētas lampas tieši zem krēsla.. acu priekšā televizors, kurā vīdēja neskaidras sejas aprises. istabu piepildīja metāliska balss - sveicināts ballītē.!
es atkal zaudēju samaņu..

turpinājums sekos.. sekos..

ar mums : Framing Hanley - Lollipop