nepārtraukts stāsts #1

Es atveru acis. tumsa... visas maliņas sāp, gluži kā vakar butu piekauts, taču neko neatceros. kur es esmu? taustos apkārt. grīda.. siena.. lāviņa.. sasodīts! kur, pie velna, es esmu?! Lēnītēm acis aprod ar tumsu, sāku redzēt telpas aprises. tikai mieru. kabatas, kas man kabatās.. dīvaini, viss uz vietas. telefons, atslēgas, cigaretes, šķiltavas, sīknauda. šķiltavas, tieši tas, ko man vajag. užšķiļu liesmu, momentā izgaismojas tā pati lāviņa, telpas pretējā pusē durvis. sasodīts! kur es esmu?! tikai mieru.. jāuzpīpē.. izvelku vienu cigareti, piekūpinu, ievelku dūmu. mmm... nikotīns.. tā, tagad var lēnām sākt domāt. durvis, telefons. divi iespējamie varianti. nē, bļin, telefons atkrīt.. izlādējies.. tātad paliek durvis. tuk, tuk.. tuk, tuk.. BAM, BAM.. sasodīts! veriet vaļā, skaļi nobļaujos. balss atbalsojas pret telpas sienām un iedun ausīs.. ehh. nodzēšu cigaretes izsmēķi pret sienu un iemetu stūrī. šķiet, ka tieku ignorēts.. velns viņu zin. diena? varbūt nakts un neviens aiz durvīm nav nomodā. hmm. cietums? atkrīt, tajā vismaz būtu kaut vai restes uz ārpasauli, vai uzreiz durvis tiktu atvērtas. tātad kaut kas nezināms. velns.! kur es vakar biju? tā. pie Pētera ierāvām pa 200 gramiem, parkā izdzērām atlikušo, tad pāris aliņi un tie skuķi.. ehh. paga, paga. skuķi! mēs taču bijām pie viņām. kāda velna pēc es esmu te?! pag, tad jau pēterim ar kaut kur tepat jābūt. sāku dauzīt ar kāju pa sienu, tad otru, tad trešo. un pēkšņi kluss būkšķis pretī. nē, bet kā lai zinu, ka tas ir pēteris? kapēc es skolā gulēju un nemācījos morzas ābeci?! ak es muļķis. labi, esmu ieslēgts, tātad stresot par izkļūšanu pagaidām nevajag. var atpūsties, tik papriekš uzpīpēt un tad - atgulties lāviņā.. vēsu prātu, vēsu prātu.. jāgaida, ko sagaidīšu vēlāk. noguļos uz lāviņas, iemetu izpīpēto cigareti stūrī, vismaz man šķita, ka stūrī, un aizvēru acis..

rīta hits - Framing Hanley - Hear Me Now